9 lietas, ko Tev nevajadzētu teikt bērnam par ēšanu
Pareiza komunikācija ar bērnu par ēdienu un uzturu ir ļoti svarīga, lai izveidotu veselīgas attiecības ar ēdienu un neveicinātu bērnam ēšanas traucējumus. Šoreiz par 9 tipiskākajām situācijām un teikumiem, ko vecāki mēdz teikt saviem bērniem, kā bērni to izprot un ko labāk tā vietā teikt.
- ”Redzi, cik labi brālis/māsa/brālēns/draugs ēd, kāpēc tu tā nevarētu?”
Kā bērns to dzird: ”viņš/viņa ir labāks par mani”.
Labāk saki: ”Es zinu, ka tu arī labi ēdīsi. Tas prasa laiku iepazīt daudz jaunas garšas, lai ēdiens patiktu!”
Salīdzināšana rada bērnam nepārliecinātību, un tas var veicināt zemu pašvērtējumu. Tā vietā ir jārada pārliecība, ka bērns var un viņam patiks šis ēdiens tad, kad pienāks viņa īstais laiks.
- ”Pēdējo reizi saku – nē, saldējumu tu nedabūsi!”
Kā bērns to dzird: ”es nekad vairs nedabūšu saldējumu!”
Labāk saki: ”saldējumu šobrīd tu nedabūsi, jo pusdienas ir pēc pusstundas, bet šonedēļ kādā dienā tu saldējumu dabūsi!”
Bērni daudz labāk pieņems šo faktu, ja pamatosi, kāpēc viņš šobrīd nedabūs kāroto un kad viņš to dabūs.
- ”Kad apēdīsi dārzeņus, tad dabūsi desertu!”
Kā bērns to saprot: ”es nevaru sagaidīt to dienu, kad man nebūs jāēd dārzeņi, un es uzreiz tikšu pie deserta!”
Kā labāk rīkoties? Šādā veidā mēs dārzeņus noliekam tādā pozīcijā, ka tas ir kaut kas negaršīgs un nebaudāms. Pētījumi rāda, ka bērni vienmēr dos priekšroku atalgojuma ēdienam nevis ēdienam, ko liek apēst. Tāpēc nepiedāvā atalgojuma ēdienu, bet bieži piedāvā garšīgi pagatavotus dārzeņus un uzsver nevis to, ka tie ir veselīgi (jo bērnam tas neko īsti neizsaka), bet gan tie ir gardi, krāsaini, aizraujoši utt.
Atceries, ka piedāvājot atalgojuma ēdienu, piemēram, par labu uzvedību utt., mēs varam veicināt bērnam emocionālo ēšanu tālākā nākotnē. Tas izpaužas kā savu ”emociju apēšana”. Noteikti esi redzējis amerikāņu filmās, ka cilvēki aiz bēdām apēd veselu saldējuma kasti?
- ”Tev taču garšoja siers, tu gan esi izvēlīgs!”
Kā bērns to saprot: ”varbūt es nekad neizaugšu no šīs izvēlīgās ēšanas?”
Ko darīt? Nepievērs uzmanību izvēlīgajai ēšanai un nenorādi uz to. Tā vietā centies panākt, ka maltītes ir interesantas un pievilcīgas. Labāk neuzskati savu bērnu par izvēlīgo ēdāju, jo bieži vien tā ir normāla attīstības stadija un norāde ”izvēlīgais ēdājs” mēdz ”pieķerties”. Kādai meitenei vecāki visu laiku norādīja, ka viņa ir izvēlīgais ēdājs. To zināja visi apkārt esošie un šī izvēlīgā ēšana nebeidzās bērnībā. Tas turpinājās arī pieaugušā vecumā, jo visi zināja un uzskatīja, ka viņa neēd to un to. Kad meitene pārvācās dzīvot uz Ķīnu, viņa sāka ēst visu to, ko pirms tam nebija ēdusi, jo tur viņu neviens nepazina un nerādīja ar pirkstu, ka – tu taču to neēd.
- ”Vai tad tu esi paēdis? Nu, apēd vēl pāris kumosus un tad varēsi iet.”
Kā bērns to saprot: ”mamma/tētis labāk zina, kad esmu paēdis, tāpēc varu neuzticēties savām sajūtām.”
Labāk saki: ”paēd kārtīgi, jo nākamā maltīte būs tikai no rīta/pusdienās/launagā/vakariņās.”
Kad bērni paši ir atbildīgi par to, cik daudz apēst, lai izturētu līdz nākamajai maltītei, viņi iemācās, kā efektīvi pārvaldīt izsalkumu. Un nav nekas traks ļaut bērniem kļūdīties (just izsalkumu). Kā arī, bērni ļoti labi izjūt sāta sajūtu, un ja mēs mudinam viņus ēst vairāk, tad viņi vairs nepaļausies uz savu sāta sajūtu (jo mamma/tētis zina labāk). Tas, savukārt, nākotnē noved pie biežām pārēšanās situācijām.
- ”Apēd šo, tas ir veselīgi!”
Kā bērns to saprot: ”tas ir negaršīgi!”
Labāk teikt: ”šis garšo ļoti labi un ir līdzīgs x ēdienam, kas tev garšoja!”
Kā jau iepriekš minēju, ka bērns īsti nesaprot jēdzienu veselīgs. Tad vecāki paskaidro, ka tas palīdzēs matiem ātri augt, muskuļiem augt utt. Bet, ja bērns šo produktu ēdīs, un pēc kāda laika tie muskuļi nebūs izauguši, bērns būs vīlies un neticēs vairs vecākiem. Tāpēc tā vietā ir jāuzsver, ka ēdiens ir garšīgs, jānorāda uz tā īpašībām (krāsains, spilgts, jautrs) – to bērniem ir vieglāk saprast.
- ”Mēs neēdam bieži kūkas, jo tās ir sliktas!”
Kā bērns to saprot: ”man patīk viss, kas ir slikts!”
Labāk teikt: ”kūka nav ēdiens, ko mēs ēdam visu laiku. To mēs ēdam svētkos, piemēram, pie Annas dzimšanas dienā gan jau būs kūka.”
Norādes uz ēdienu labs vai slikts, veicina vainas sajūtu. Un tā nav īstā sajūta, kādai būtu jābūt, kad ēdam. Tā vietā jāmāca bērnam, ka visi produkti ir ēdami, tikai dažus ēdam retāk.
- ”Tev negaršo? Es tev uztaisīšu kaut ko citu!”
Kā bērns to saprot: ”man nav jāēd šis ēdiens, jo mamma/tētis vienmēr pagatavos manu favorītēdienu!”
Labāk teikt: ”mēs visi ēdam vienādas vakariņas, dažreiz ir tavs iecienītais ēdiens, dažreiz tēta/mammas/brāļa favorītēdiens.”
Ieturot kopīgas maltītes, bērns mācās par ģimenes tradīcijām, kā arī laika gaitā tas mudina bērnu pieņemt plašāku ēdienu klāstu.
- ”Malacis!” (apēdot vairāk kā ierasts)
Kā bērns to saprot: ”mamma/tētis ir lepni, ka es ēdu daudz!”
Labāk teikt: ”malacis, ka pats jūti, cik daudz vari un gribi apēst!”
Uzslavējot bērnu par kārtīgu paēšanu, mācām, ka kvantitāte ir svarīgāka nekā uzticēšanās savām sajūtām.